Astoņus mēnešus ilgs vecāku atvaļinājums ar Oskaru, bet pirms tam – ar Loveju.

‘Kad augstskolā studēju kursu par dzimtes psiholoģiju, sāku daudz labāk saprast, cik svarīgi, lai sabiedrība visiem cilvēkiem nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas. Nolēmu, ka neiekļaušos man jau gatavajā piespēlētajā tēva lomā; es vēlējos kļūt saviem bērniem par tik pat nozīmīgu cilvēku kā mana sieva. Un kad ir labākais laiks, lai to pavadītu kopā ar savu bērnu?’

‘Tiesa, bieži es vecāku lomā jūtos, it kā nebūtu gana labs, un tad cenšos šo sajūtu pārvarēt. Vajag vienkārši apzināties savu iespēju robežas un ļaut sev vairāk būt šeit un tagad.’

Deviņus mēnešus ilgs vecāku atvaļinājums ar Majkenu

‘Kad uzzināju, ka būšu tētis, mēs ar Majkenas mammu vēl nebijām pastāvīgās attiecībās. Nolēmām sākt dzīvot kopā vecāku atvaļinājuma laikā, jo abi uzskatījām, ka tas būtu pats labākais Majkenai.’

‘Mani mazliet tracina vīrieši Zviedrijā, kas pēc bērna piedzimšanas nevēlas kādu laiku palikt ar viņiem mājās finansiālu apsvērumu dēļ. Šī ir unikāla izdevība patiesi iepazīt savu bērnu, un otrreiz dzīvē tādas vairs nekad nebūs. Pārsteidzoši, ka tik daudziem tēviem Zviedrijā šķiet, ka viņi nu nekādi nespēs izdzīvot ar nedaudz mazākiem ienākumiem, pat uz neilgu laiku.’

Deviņus mēnešus ilgs vecāku atvaļinājums ar Vigo

‘Ikdienas dzīve mūsu mājās ir kļuvusi daudz vienkāršāka, kopš mēs uzņemamies vienādu atbildību par mājassoli. Man liekas, ka iemesls, kāpēc joprojām tomēr tik salīdzinoši nedaudz tēvu izmanto vecāku atvaļinājumu līdzīgās daļās ar bērnu māti, ir tāds, ka sabiedrībā valda ustādījums, ka galvenajai atbildībai par mājas rūpēm un  bērnu audzināšanu tomēr jāgulstas uz sievieti.’

‘Tā kā pastāv arī atšķirība starp ienākumu līmeni, mātes joprojām paliek mājās ar bērniem ilgāk nekā tēvi. Līdz ar to arī daudzas sievietes uzskata, ka ir spējīgas labāk parūpēties par bērnu.’

Fotogrāfe Anda Krauze

Esmu fotogrāfe 40 gadu garumā. Ļoti mīlu savu pilsētu Rīgu, tās ielas un cilvēkus, kurus satieku savā ceļā. Sajust un notvert šī brīža emocijas cilvēkos un apkārtējā vidē – vissvarīgākais manā darbā. Pašlaik strādāju A/S „Latvijas Mediji”. Paralēli ikdienas darbam presē esmu piedalījusies daudzās grupu izstādēs un mākslas projektos. Personālizstādes – „Rīdzinieki”, „Tepat”, „...par viņiem”.

Tā kā mūsu ģimenes jaunākā atvase Olafs ir kaislīgs hokejists un ļoti mīl šo nodarbi, karantīnas laikā tieši tētis ir kļuvis par komandas biedru, treneri un pretinieku.

Olafam ļoti pietrūkst hokejs un viņš bez tā nevar iztikt ne dienu, tāpēc šajā laikā tētim ir jābūt īpaši radošam, lai atrastu iespējas par šo tēmu rotaļāties.

Katram pieaugušajam ir svarīgi biežāk paskatīties uz pasauli bērna acīm, un man to palīdz izdarīt mani dēli. Mēs abpusēji viens otru mācām un bagātinām!

Lai gan ik mēnesi žurnālam KLUBS rakstu rubriku Tēva loma, kurā tincinu tēvus par šiem jautājumiem, man pašam ir grūti atbildēt, kā es saredzu savu tēva lomas misiju. Man visdrīzāk tā ir iespēja būt līdzās kādam, kuru varu iedrošināt, lolot un uzklausīt, jo klusībā ceru, ka, gadiem ejot un meitai pieaugot, mēs joprojām būsim atklāti viens pret otru.

Būt tēvam...Tas ir ar prieku nākt mājās, zinot, ka tevi tur gaida un, tiklīdz tu atvērsi durvis, mazas kājiņas skries uz koridoru sagaidīt tēti. Tas ir ne ar ko nesalīdzināmais prieks.

Lielāko 2018. gada daļu es biju mājās un audzināju savus divus dēlus – Leo un Aleksi, tā bija dzīvi mainoša pieredze. Tagad es turpinu aktīvi uzlabot savas vecāka prasmes un vadu nodarbības par bērnu audzināšanu citiem tētiem un pāriem.

Bezizmēra abpusēja mīlestība, kas balstīta uz uzticību un savstarpēju cieņu. Būt par tēvu ir liela atbildība un nepārtraukta izziņa, kas rada prieku un laimi.

Tēvs nav tikai apgādātājs, skolotājs vai aizstāvis. Būt tēvam nozīmē būt arī labākajam draugam, kam vienmēr var uzticēties.

Tētis ir otra puse mammai.

Dzīve pēc bērna ienākšanas ir pavisam cita dzīve. Acumirklīga mīlestība un milzīgs izziņas process, bērna un sevis paša.

Man nav laika un vajadzības skatīties televizoru. Es skatos uz bērniem – tas ir skaistākais dzīves realitātes šovs.

Tēvs – tā ir atbildība un darbs, mīlestība un bērna smaids.

Tēvs – tas ir mērķis dzīvei – nepiepildīto sapņu nākotne.

Arī pēc garas un nogurdinošas darba dienas ļoti svarīgi veltīt laiku savam bērnam, jo tieši ikdienā veidojas visciešākās un tuvākās attiecības.

Būt tēvam – tās ir rūpes, liela atbildība un nesavtīgs mīlestības piepildījums. Izaudzināt pēcnācējus par labiem un mīlošiem cilvēkiem kļuvis par manu dzīves lielo projektu.

Esmu ļoti laimīgs kopā ar bērniem. Bērni man ir viss. Tēvs – ir mana sūtība.

Tas ir patīkamākais no dzīves izaicinājumiem – būt tēvam.

Redzu sevi kā paraugu, izklaidējoties kopā ar bērniem un uzņemoties atbildību par viņiem.

Fotogrāfs Māris Lazdāns

Sāku fotografēt 2009. gadā. Esmu jauns un progresīvs, uz attīstību tendēts. Es mīlu cilvēkus un kustību, kas notiek man apkārt. Klātesamība dažādos pasākumos man pavērusi vairākas nenovērtējamas bildēšanas iespējas, kas palīdzējušas man pilnveidoties. Un pāri visam ir cilvēks, kuru es iemīlu un iemūžinu katrā savā fotogrāfijā.
Strādāju foto aģentūrā PHOTORED.

Tieši tēti bērnu iedrošina pamēģināt jaunas lietas, un vēlāk dzīvē bērnam būs vieglāk pieņemt izaicinājumus.

Lai bērns attīstītos kā spēcīga un laimīga personība, tēva atbalsts nepieciešams jau no pirmajām dienām. Nerāt, bet skaidrot, nepārmest, bet iemācīt, neapgrūtināt ar kādu nodarbi, bet parādīt šīs nodarbes aizraujošās puses. Tomēr svarīgākais, ko tēvs spēj dot, varētu būt uzticība! Bērnam, un jo īpaši meitenei, droši ir jāzina, ka, lai kas arī nenotiktu, tēvs vienmēr sapratīs, atbalstīs un mīlēs.

Kā ikviens mīlošs un gādīgs tēvs, savai meitai cenšos sniegt no sevis labāko. Patiesībā viss sarežģītais ir ļoti vienkāršs – nav nekāda noslēpuma, ka meitas jāaudzina un jālutina kā princeses, gan fiziski, gan emocionāli. Būsi bijis priekšzīmīgs investors šajā savienībā, šo emociju depozītu kā tēvs dzīves laikā saņemsi ar krietnu uzviju! Manuprāt, vērojot tēvus Zviedrijā, šīs iezīmes šķiet izteikti jūtamas.
Par krietniem zviedru un latviešu tēviem!

Esmu Tēvs. Grūti tam noticēt, jo savos tūlīt jau 30 gados pats reizēm jūtos kā bērns. Es pats uzaugu ģimenē kā vienīgais bērns, 8 gadu vecumā mana ģimene pajuka, tā mani uzaudzināja māte. Tālākais jau ir kā no psiholoģijas grāmatas – nezinot, kas ir īsta tēva klātesoša mīlestība, pats brīžiem maldos tās meklējumos, lai spētu dot saviem bērniem to labāko. Un galvenais jau ir tā uzmanība un vēlēšanās satuvināties ar pašu tuvāko – bērnu. Manā gadījumā ar 3 dēliem. Augot vienam pašam, bez konkurences, nereti, iespējams, pieļauju kļūdu un esmu saviem dēliem nevis kā tas paraugs – tētis, bet gan brālis, ar kuru dauzīties un blēņoties. Bērni aug tik ātri, es nespēju tik ātri atrast to ideālo tēlu, tādēļ sanāk kaut kas pa vidu – tēvs, draugs, dāvanu maiss.

Mani sauc Edijs, un es esmu laimīgākais vecāks pasaulē. Man ir divi brīnišķīgi bērni – meita Adriana un dēls Dominiks.
Mums patīk pavadīt kopā laiku, un gribētos, lai šāda laika būtu vairāk. Esam aktīva ģimene, mums patīk ceļot, sportot un būt kopā.

Esmu triju bērnu tēvs.Mūsu gimenē aug divas jaukas meitenes un puika! Meitenēm  es cenšos dot sajūtu, ka viņas ir cienīgas dzīvē saņemt tādu mīlestību, kādu viņas gatavas dot citiem! Dēlam cenšos būt par paraugu, lai, raugoties uz maniem darbiem un centieniem, viņš saprastu, ka ir jābūt vienmēr atbildīgam par saviem darbiem un lēmumiem.

Tēta loma bērna audzināšanā ir  ļoti nozīmīga.Tētis bērnu audzināšanā var piedalīties līdzvērtīgi bērna mātei. Mūsdienās ļoti svarīgi saplānot ikdienu, lai tas viss noritētu labi. Visam jābūt līdzsvarā. Un pats galvenais – nevis „kā?”, bet „cik?”. Paldies manam tētim, mēs vēl joprojām braucam makšķerēt. Tās labās lietas ko viņš man ir devis, es noteikti nodošu savai meitai. Mīli sevi, un mīlestība aizies līdz bērnam.

Kad jāstrādā, bet tik ļoti, ļoti negribas!
Esmu lepns būt tētis. Meitai iemācīt pirmos soļus, pirmos vārdus, iemācīt uzbūvēt spēļu māju, tikt galā arī tad, kad smieklus nomaina asaras.
Būt tētim ir atbildīgs darbs. Ar savu rīcību un piemēru varu izaudzināt laimīgu, mīlošu un patiesu cilvēku. Ne tikai meitu, bet arī pats sevi. Jo ne jau tikai mēs audzinām bērnus, bet bērni audzina arī mūs.

Būt tētim ir vislieliskākā dzīves pieredze. Mans tētis ir paraugs dzīvē, un tāds es cenšos būt arī saviem puišiem. Nozīmīgumu savai esamībai bērnu dzīvē piedzīvoju katru dienu – ar apskāvienu kaudzi, bučām, jautājumiem par lietām un notikumiem, kopīgām aktivitātēm, pasakām pirms miega un vēl, un vēl. Bērni ir nojaukuši dzīves robežas starp „iespējams” un „neiespējams”. Viss ir iespējams! Patiešām.